Bruno Lācis dzīvoja pakaļā,vismaz viņam tā likās. Viņa sieva viņu krāpa ar citu sievieti. Bruno nebija darbs. Pēc profesijas viņš bija astronauts. Vecais skafandrs karājās pie sienas un uz to paskatoties Bruno atcerējās vecos labos laikus. Lidošana kosmosā,tikšanās ar citplanētiešiem...tas viss atstāja neizdzēšamas atmiņas. Bruno nebija bērnu jo kā noskaidrojās viņš bija impotents. Bruno paša māte bija surogātmāte. Bruno tēvs mira no paģirām. Bruno piegāja pie spoguļa un nodomāja ka dzīve sūkā. Vismaz viņa sieva nesūkā jo ir lezbiete... Bruno gatavojās tikties ar prezidentu lai apspriestu iespēju atkal lidot kosmosā. Ja viss ritētu veiksmīgi Bruno atkal varēs ceļot uz Mēnesi un kakāt skafandrā... Bruno patika klasiskā mūzika un viņš ienīda emo,gotus,nēģerus un Britniju Spīrsu. Tā rīts pagāja skujoties. Beidzot Bruno sēdās pie divriteņa stūres un minās pie prezidenta. Aizminies līdz
prezidenta mājai viņš juta taureņus un lenteņus vēderā. Piegājis pie prezidenta kurš puskails laboja mopēdu Bruno vaicāja "ļausi man atkal lidot kosmosā?" Prezidents no apeņu kabatas izvilka paciņu ar baltu pulverīti un teica "še lido!" Bruno no sajūsmas nezināja ko darīt. Bruno izvilka no kabatas ieroci un nošāva prezidentu,savāca viņa mopēdu,un devās mājup lai atkal lidotu kosmosā.


Lasīt citus šī autora blogus