rokai pirksts. Kuru viņš zaudēja bērnībā.
Kad Dāvis bija 13 gadus vecs, brāļi kopā ar tēvu strādāja kokzāģētavā. Notika nelaime. “Tēvs un brālis
apstrādāja dēļus uz zāģmašīnas, savukārt es ņēmu nost mazos atgriezumus,” teica Dāvis.
“Sākās lietus un es sāku steigties. Labās rokas cimds bija pārāk liels. Tas pakļuva zem zāģa un es zaudēju zeltnesi.”
Nelaimes gadījums varēja pārvilkt svītru jaunākā Bertāna karjerai, taču puisis domāja savādāk. “Atguvos mēneša laikā un pēc mēneša jau biju zālē, mētājot un trenējoties kopā ar citiem puikām.”
Dāvim paveicās ar atbalstītājiem. Viņa ārstam bija laba humora izjūta. “Mans ķirurgs teica, “klausies, pēc dažiem gadiem, kad tu spēlēsi un ikviens uzzinās, ka tev nav viena pirksta, viņi nāks pie manis un prasīs, “noņem to nost, es vēlos mest kā viņš!””
Bertānam visvairāk veicās tajā ziņā, ka labās rokas zeltneša trūkums netraucēja attīstīt viņa metienu. “Lielāko daļu laika basketbolā pietiek ar trīs pirkstiem. Svarīgākais, ka tie man ir un pārējais nav svarīgi.”


Lasīt citus šī autora blogus